Saule bija tikko pacēlusies virs vecām Rīgas jumtiem, kad Līga steidzās caur pārpildīto Centrāltirgu.

The sun had just risen above the old rooftops of Riga when Līga hurried through the crowded Central Market.

Viņas prāts bija pārpildīts ar domām par gaidāmo darbu un sestdienu, kas bija jau aiz stūra.

Her mind was filled with thoughts of the upcoming work and the weekend, which was just around the corner.

Bet šī rīta plāns bija vienkāršs – iegādāties svaigas zemenes savam mīļajam brālēnam, kurš pēc pāris stundām ieradīsies ciemos.

But her plan for this morning was simple – to buy fresh strawberries for her dear brother, who would be visiting in a few hours.

Iegriežoties augļu un dārzeņu sadaļā, Līga nejauši pamanīja vīrieti, kurš stāvēja pie tās pašas zemju kastes.

As she made her way to the fruit and vegetable section, Līga accidentally noticed a man standing by the same crates of strawberries.

Viņa domāja, ka tas ir zināms viņas draugs, Jānis.

She thought it was her friend Jānis.

Viņš bija mugurā pret Līgu un izrāvās pārāk aizņemts, lai pamanītu viņas tuvošanos.

He had his back to Līga and seemed too busy to notice her approach.

“Oh, psst, Jāni!” Līga sauca, viņas balsī bija viegla asme.

"Oh, psst, Jānis!" Līga called out, her voice light and playful.

“Kapec tūlīt necel acis no savām zemenēm? Vai šodienas izvēle ir tik grūta?”

"Why don't you take your eyes off those strawberries for a moment? Is today's choice that difficult?"

Vīrietis, kurš bija domāts par Jāni, lēnām pagriezās pret Līgu, un viņas sirds aizsitas, saprotot, ka viņa kļūdījās.

The man, who was thought to be Jānis, slowly turned towards Līga, and her heart sank as she realized her mistake.

Nezināmais vīrietis, ar izbrīnītu sejas izteiksmi, atbildēja vien ar “Piedodiet?”

The unfamiliar man, with a surprised expression, responded with just, "I beg your pardon?"

Līgas vaigi uzliesmoja kā ugunīgi ziedi, un viņa apjuka.

Līga's cheeks blazed like fiery blossoms, and she felt flustered.

“Es... es... domāju, ka..., Jūs esat mans draugs,” viņa izstāstīja ar sacēlušos elpu un pievilka — “Es esmu tik ļoti atvainojusies.”

"I...I thought that you are my friend," she explained with a breath caught in her throat and added, "I am so sorry."

Nezināmais vīrietis nu sāka smaidīt un sacīja: “Nekādu problēmu, tas notiek. Es esmu Mārtiņš. Pēc šāda iepazīšanās varbūt vēlies arī zemeni?”

The unknown man began to smile and said, "No problem, it happens. I'm Mārtiņš. After such an introduction, maybe you'd like a strawberry too?"

Līga smaidīja, šī neērtā situācija vienlaicīgi bija arī sirsnīgs brīdis, un viņi kopā smejas.

Līga smiled. This awkward situation was simultaneously a heartfelt moment, and they laughed together.

Viņa pieņēma Mārtiņa piedāvāto zemeni un ātri iegādājās savas.

She accepted the strawberry offered by Mārtiņš and quickly got her own.

“Labi, es ietu tagad,” teica Līga, atvadoties no Mārtiņa.

"Alright, I should go now," said Līga, saying goodbye to Mārtiņš.

“Vēlreiz atvaino, un... paldies par zemeni.”

"Sorry again, and... thank you for the strawberry."

“Nav par ko. Veiksmi!” Mārtiņš teica, un viņš atgriezās pie zemeņu izvēlēšanās.

"No problem. Good luck!" Mārtiņš said, and he returned to selecting his strawberries.

Aizgājot prom no tirgus, Līga sajutās pārsteigta par nejaušo tikšanos un pasmaidīja par šo savdabīgo sastapšanos.

As Līga walked away from the market, she felt surprised by the chance encounter and smiled at this peculiar meeting.

Tā bija neplānota bet patīkama saruna, kas viņai paliks atmiņā kā pierādījums tam, ka pat nelielas cilvēku kļūdas var atnest gaišus mirkļus meklējot svaigas zemenes.

It was an unplanned but pleasant conversation, which would remain in her memory as evidence that even small human errors can bring bright moments when searching for fresh strawberries.