Jūrmala bija piepildīta ar sauli, smiltīm un siltām jūnijām vēsmām.

The seashore was filled with sun, sand, and warm June breezes.

Māris, Līga un Aivars nolēma pavadīt šo taisno dienu pludmalē.

Māris, Līga, and Aivars decided to spend this clear day at the beach.

Viņi smējās, spēlēja bumbu un baudīja viļņus.

They laughed, played ball, and enjoyed the waves.

Debesis bija zilas, bet pēkšņi melni mākoņi sāka pārklāt sauli.

The sky was blue, but suddenly black clouds started to cover the sun.

"Storms nāk!

"A storm is coming!"

" Māris sauca.

Māris shouted.

"Mums jāatrod pajumte!

"We need to find shelter!"

"Viņi skrēja meklēt vietu, kur paslēpties.

They ran to look for a place to hide.

Blakus pludmalei stāvēja vecs būdiņa.

Next to the beach stood an old hut.

Viņi ieskrēja tur iekšā un aiztaisīja durvis.

They ran inside and closed the door.

Iekšā bija tumša un mitra.

It was dark and damp inside.

Ārā sāka līst lietus, un vējš svilpot.

Outside, it started to rain, and the wind was howling.

"Es ienīstu šeit būt," Līga teica.

"I hate being here," Līga said.

"Kāpēc mēs vienmēr jānonāk nepatikšanās?

"Why do we always get into trouble?"

""Labāk šeit, nekā uz pludmales," atbildēja Māris.

"Better here than on the beach," Māris replied.

"Vismaz šeit mēs esam sausi.

"At least here we are dry."

"Aivars sēdēja stūrī klusi.

Aivars sat quietly in a corner.

Viņš skatījās pa logu un redzēja, kā zibens spīdēja pāri debesīm.

He looked out the window and saw lightning flashing across the sky.

Lietus sitās pa loga rūtiem, un vējš pazuda mūžu.

The rain was beating against the window panes, and the wind was howling.

Māris pagriezās pret Aivaru.

Māris turned to Aivars.

"Ko tu domā, Aivar?

"What are you thinking, Aivars?

Kāpēc tu vienmēr esi tik kluss?

Why are you always so quiet?"

"Aivars pacēla skatus.

Aivars lifted his gaze.

"Es domāju par mums," viņš teica stāvošā balsī.

"I’m thinking about us," he said in a steady voice.

"Varbūt mums jārunā par to, kas mūs aizskar.

"Maybe we need to talk about what’s bothering us.

Mēs neesam īsti izklaidējušies kopā.

We haven’t really enjoyed our time together.

Katrs domā par savu sapņiem.

Each of us is thinking about our own dreams."

"Līga pameta skatienu uz Māri.

Līga glanced at Māris.

"Viņam taisnība," viņa sacīja.

"He’s right," she said.

"Mēs bieži esam kopā, bet nejūtamies kopā.

"We are often together, but we don’t feel together.

Katrs no mums slēpj kaut ko.

Each of us is hiding something."

"Māris noliek galvu.

Māris lowered his head.

"Es negribēju teikt, bet es nupat esmu zaudējis darbu.

"I didn’t want to say, but I just lost my job."

" Viņš izpūta gaisu.

He sighed.

"Baidījos, ka jūs nesapratīsiet.

"I was afraid you wouldn’t understand."

"Līga saņēma Māra roku.

Līga took Māris's hand.

"Es arī slēpju.

"I’ve been hiding something too.

Man ir bail no nākotnes.

I’m afraid of the future."

" Viņa apskāva Mārī un Aivaru.

She hugged Māris and Aivars.

"Bet mēs varam būt stiprāki kopā, nekā atsevišķi.

"But we can be stronger together than apart."

"Aivars piekrāva.

Aivars nodded.

"Jā, pateiksim visu, kas kairina mūsu prātu.

"Yes, let’s share everything that’s on our minds.

Nebūsim tikai draugi, būsim kā ģimene.

Let’s not just be friends; let’s be like family."

"Ārā vējš pamazām norimās, un lietu skriešana kļuva klusa.

Outside, the wind gradually died down, and the rain turned into a light drizzle.

Zibens izbeidzās, un saule sāk atkal spīdēt caur mākoņiem.

The lightning ceased, and the sun began to shine through the clouds again.

"Būsim drosmīgi viens otram," Māris teica.

"Let's be brave for each other," Māris said.

"Un sapratīsim, ka katrs cīnāmies ar savām grūtībām, bet mēs neesam vieni.

"And let’s understand that each of us is struggling with our own difficulties, but we are not alone."

"Viņi iznāca no vecās būdiņas uz pludmali.

They emerged from the old hut onto the beach.

Smiltis mirdzēja saules gaismā, un jūra bija mierīga.

The sand sparkled in the sunlight, and the sea was calm.

Viņi sapratās vairāk nekā jebkad agrāk.

They understood each other more than ever before.

Jūrmala atkal bija viņu draugu spēļu laukums, bet tagad viņi zināja, ka varēja paļauties viens uz otru.

The seashore was again their playground, but now they knew they could rely on one another.

Un nekas vairs nebija tik biedējošs kā šķitis agrāk.

And nothing was as scary as it once seemed.