Vēlā pavasarī, tieši pusdienlaikā, Siguldas pilsdrupas bija apvītas ar mistu.

Late in the spring, exactly at noon, the ruins of Sigulda Castle were shrouded in mist.

Jānis un Elīna iedeva acis pils tornim, kurš stāvēja stāvs pret debesīm.

Jānis and Elīna gazed at the castle tower, which stood tall against the sky.

Viņi abi klusēja, bet viņu sirdis bija pilnas ar nesaistītām emocijām.

They both remained silent, but their hearts were filled with a mix of emotions.

Pēkšņi debesis aptumšojās, un vējš sāka gaudot.

Suddenly, the sky darkened and the wind began to howl.

Liels lietus sāka gāzt no debesīm.

Heavy rain started pouring down from the sky.

Siguldas pilī nebija nevienas ēnas, kur paslēpties.

There was no place to hide within the Sigulda Castle ruins.

Jānis ievilka Elīnu tuvāk pils sienai.

Jānis pulled Elīna closer to the castle wall.

"Nāc, mums jāmeklē pajumte," viņš teica.

"Come, we need to find shelter," he said.

Viņi steidzās uz tuvāko vēsturisko ieeju, kur atrada vecu, koka durvju.

They hurried to the nearest historical entrance where they found an old wooden door.

Durvis grieza skaļi, bet iekšā bija sauss, un viņi juta reljefu.

The door creaked loudly, but inside it was dry, and they felt relieved.

"Man bail," sacīja Elīna.

"I'm scared," said Elīna.

Viņa apskāva Jāni cieši.

She hugged Jānis tightly.

"Viss būs kārtībā," nomierināja Jānis, bet viņš pats bija nemierīgs.

"Everything will be alright," Jānis reassured her, though he himself was uneasy.

Pagājušajā mēnesī starp viņiem bija strīdi par nākotni.

In the past month, they had argued about the future.

Tagad šķita, ka vētra parādīja vecās rētas.

Now it seemed that the storm had brought old wounds to the surface.

Lietus turpināja plūst, un tikmēr Elīna sāka raudāt.

The rain kept pouring as Elīna began to cry.

"Es... es negribu zaudēt tevi," viņa klusi stāstīja.

"I... I don't want to lose you," she said quietly.

Jānis jutās sāpināts.

Jānis felt hurt.

"Es arī negribu zaudēt tevi," viņš atbildēja.

"I don't want to lose you either," he replied.

Viņi runāja, lietus ārā ramji lija.

They talked while the rain drummed outside.

Mīlestība un bažas izlijās no viņu sirdīm kā lietus ārpusē.

Love and worries flowed from their hearts like the rain outside.

Viņi runāja par nākotni, sapņiem un bailēm.

They spoke about the future, dreams, and fears.

Kāds būtu viņu nākotnes ceļš?

What path would their future take?

Kad beidzot lietus rimās, Jānis un Elīna iznāca no slēptuves.

When the rain finally eased, Jānis and Elīna emerged from their shelter.

Viņi turējās rokās.

They held hands.

Siguldas pilsdrupas, tagad nomierinātas ar saules stariem, izskatījās vēl skaistākas.

The Sigulda Castle ruins, now calm under the sunlight, looked more beautiful than ever.

"Es zinu, ka mēs varam to izdarīt," ar pārliecību sacīja Elīna.

"I know we can do this," Elīna said confidently.

Jānis piekrita un noskūpstīja viņu maigi.

Jānis agreed and kissed her gently.

Viņu sirdis bija vēlreiz atjaunotas, neskartas vētras un bailes.

Their hearts were renewed, untouched by the storm and fears.

Ar izturību un mīlestību viņi atgriezās Siguldas takās, gatavi sākt jaunu ceļojumu.

With resilience and love, they returned to the Sigulda trails, ready to start a new journey.