Saulriets izplūda virs zemnieku saimniecības plašajiem laukiem.

The sunset spread over the vast fields of the farm.

Zeltainās labības svārstījās vējā, un debesis mirdzēja koši zilā krāsā.

The golden crops swayed in the wind, and the sky gleamed a bright blue.

Ilze ar nogurušu smaidu stāvētāja pie mājas durvīm.

Ilze stood by the house door with a weary smile.

Viņa apņēmīgi strādāja katru dienu, lai nodrošinātu labu ražu.

She worked diligently every day to ensure a good harvest.

Taču viņas veselība bija pasliktinājusies, un tikai Jānis zināja par viņas grūtībām.

However, her health was deteriorating, and only Janis knew of her struggles.

“Ilze, vai tu esi pārliecināta, ka tev nevajag atpūsties?” Jānis jautāja dumplī.

“Ilze, are you sure you don't need to rest?” Janis asked worriedly.

“Es varu izturēt,” Ilze atbildēja, lai gan jūtu nogurumu katrā ķermeņa muskuļā.

“I can manage,” Ilze replied, though she felt fatigue in every muscle of her body.

“Mums ir jāievāc raža.”

“We need to get the harvest in.”

Jānis skatījās, kā viņa nobrauc lejā pa lauku, bet viņš nevarēja ignorēt bažas.

Janis watched as she walked down to the field, but he couldn’t ignore his concerns.

Viņš rūpējās par savu māsu un baidījās par nākotni.

He cared deeply for his sister and feared for the future.

Tomēr viņš klusēja.

Yet, he remained silent.

Nākamajā rītā saule spoži spīdēja, sildot laukus.

The next morning, the sun shone brightly, warming the fields.

Ilze strādāja lauku tālākajā stūrī, kad sajuta reiboni.

Ilze was working in the far corner of the field when she felt dizzy.

Pirms viņa spēja piezvanīt Jānim, viņa sajuta, kā pasaule viņai liekas vietās līdz debesīm. Viņa nokrita zemē.

Before she could call Janis, she felt the world around her tilt and then collapsed to the ground.

Kad Jānis beidzot viņu atrada, viņas seja bija bāla.

When Janis finally found her, her face was pale.

“Ilze! Vai viss ir kārtībā?” viņš ķērlīgi jautāja un cels viņu augšā.

“Ilze! Are you okay?” he asked frantically as he helped her up.

“Es esmu labi,” viņa mēģināja pārliecināt, bet viņas balsī trūka spēka.

“I’m fine,” she tried to reassure him, but her voice lacked strength.

Jānis saprata, ka situācija ir nopietna.

Janis understood the situation was serious.

Viņiem vajadzēja lēmumu.

They needed to make a decision.

Jānis apsvēra iespējas.

Janis considered their options.

Ja viņi lūgs palīdzību, tas varētu maksāt daudz naudas.

Asking for help could cost a lot of money.

Ja viņš visu darīs viens pats, viņš nevarēs gādāt par māsu.

If he did everything himself, he wouldn’t be able to care for his sister.

Beidzot viņš izdarīja svarīgo lēmumu.

Finally, he made an important decision.

Viņš izsauca kaimiņu Gondu.

He called their neighbor Gonda.

“Es zinu, ka tev ir savi darbi, bet mums šoreiz tiešām vajag palīdzību,” viņš paļāvīgi teica.

“I know you have your own work, but we really need help this time,” he said hopefully.

Gonda nevērīgi atbildēja: “Protams, mēs palīdzēsim.”

“Of course, we’ll help,” Gonda responded without hesitation.

Kaimiņi savāca spēkus un nāca palīgā.

Neighbors gathered and came to their aid.

Viņi strādāja līdz vēlam vakaram, lai pabeigtu ražu laicīgi.

They worked until late evening to complete the harvest on time.

Ilze skatījās no mājas loga un saprata, ka viņas veselība ir svarīgāka par darbu.

Ilze watched from the house window and realized that her health was more important than the work.

“Jāni,” viņa teica, kad viņš nāca iekšā, “paldies par palīdzību.

“Janis,” she said when he came in, “thank you for the help.

Es saprotu, ka man jārūpējas par sevi, lai mēs varētu turpināt.”

I understand that I need to take care of myself so we can keep going.”

Jānis smaidīja.

Janis smiled.

“Mēs darīsim to kopā,” viņš teica mierīgi.

“We’ll do it together,” he said calmly.

“Un nav sliktu lietu, lūgt palīdzību, kad tas ir nepieciešams.”

“And there's nothing wrong with asking for help when it’s needed.”

Kopš tā laika Ilze mācījās līdzsvarot savu darbu un veselību, un Jānis saprata, ka pasaule nekritīs, ja viņi pieņems palīdzību.

From that time on, Ilze learned to balance her work and health, and Janis understood that the world wouldn’t fall apart if they accepted help.

Plašās lauku platības turpināja plaukt, un viņu saimniecība atkal atgriezās drošībā, pirmkārt rūpējoties par sevi.

The expansive fields continued to thrive, and their farm returned to stability by prioritizing their well-being first.