Kuldīgas Vecpilsētā vasara bija pilnā plaukumā.

In the Old Town of Kuldīga, summer was in full bloom.

Pilsētiņas mazās, bruģētās ielas skanēja no putnu dziesmām un Venta rumbu šļakstiem.

The small, cobblestone streets of the town echoed with birdsongs and the splashes of the Venta waterfall.

Saules stari rotaļājās uz māju sarkani kļavu pavēmbām.

Sunbeams played on the red maple shadows of the houses.

Pa vidu šīm pilsētas gleznām, Ilze stāvēja, jūtot vieglu satraukumu.

Amidst these picturesque scenes, Ilze stood, feeling a slight nervousness.

Viņa bija atgriezusies Kuldīgā, lai svinētu Jāņus kopā ar savu brāli Jāni.

She had returned to Kuldīga to celebrate Jāņi with her brother Jānis.

Ilze bija pazīstama māksliniece un dzīvoja Rīgā.

Ilze was a well-known artist living in Riga.

Viņai klājās labi, bet viņa bieži domāja par savu brāli.

She was doing well, but she often thought about her brother.

Jānis palika Kuldīgā, lai vadītu ģimenes restorānu.

Jānis had stayed in Kuldīga to run the family restaurant.

Viņš bija lepns par māsas panākumiem, bet sirdī glabāja rūgtumu.

He was proud of his sister's achievements but harbored bitterness in his heart.

Viņš juta, ka viņa bija atstājusi ģimeni un vecās draudzības.

He felt that she had abandoned the family and old friendships.

Jāņu svētki Kuldīgā bija īpaši.

Jāņi celebrations in Kuldīga were special.

Cilvēki rotāja mājas ar ozolu vītnēm un savāca puķes meijās.

People decorated their homes with oak garlands and gathered flowers in bouquets.

Ilze zināja, ka šis būs īstais laiks mēģināt pārraut spriedzi starp viņiem.

Ilze knew that this would be the right time to try to break the tension between them.

Viņa gribēja atgūt brāļa uzticību un atkal kļūt tuviem.

She wanted to regain her brother's trust and become close again.

Jānis, kas pats vēl nebija galīgi izlēmis, domāja par iespēju paust savu neapmierinātību un redzēt vai māsa sapratīs.

Jānis, who was still undecided, thought about expressing his dissatisfaction and seeing if his sister would understand.

Kad vakars jau tuvojās pie apvāršņa, cilvēki sāka pulcēties ap lielo ugunskuru.

As the evening approached the horizon, people began to gather around the large bonfire.

Ilze un Jānis tur bija arī.

Ilze and Jānis were there too.

Uguns dzirkstelēm dejojot gaisā, Jānis klusējams vēroja māsu.

With the fire's sparks dancing in the air, Jānis quietly watched his sister.

Viņa izskatījās laimīga, bet viņš zināja, ka ir laiks izrunāties.

She looked happy, but he knew it was time to talk.

Viņš spēra soli uz priekšu un aicināja māsu uz sarunu.

He stepped forward and invited his sister to a conversation.

"Ilze, es nevaru vairs klusēt," viņš teica, acīs liesmojot ugunskura atblāzmai.

"Ilze, I can't stay silent any longer," he said, his eyes reflecting the bonfire's glow.

"Es apsūdzēju tevi, jo biji atstājusi mūs.

"I blamed you because you left us.

Es biju viens ar restorānu un ģimeni.

I was alone with the restaurant and the family."

" Ilze pazemināja galvu, jūtot vainas sajūtu.

Ilze lowered her head, feeling guilt.

"Es zinu, Jāni.

"I know, Jāni.

Man vienmēr bijis grūti.

It's always been hard for me.

Es gribēju realizēt savus sapņus, bet es nekad neaizmirsu jūs.

I wanted to fulfill my dreams, but I never forgot you.

Es arī jutos vainīga.

I also felt guilty."

"Viņi sēdēja pie ugunskura, un cilvēki apkārt zemajiem sildīja mūziku.

They sat by the bonfire, with the music from the surrounding people warming the night.

Viņi runāja par to, kā jūtas, un par savu dzīvi.

They talked about their feelings and their lives.

Ilze atzina, cik ļoti viņai pietrūka vecās labās dienas, Jānis stāstīja par stresu ar restorānu.

Ilze admitted how much she missed the old days, and Jānis spoke about the stress with the restaurant.

Laiks skrēja ātri, bet sarunas tuvināja viņus.

Time flew by, but the conversations brought them closer.

Kad jau pagājusi pusnakts, viņi saprata, ka viņu attiecībās vējš sācis mainīt virzienu.

When midnight had passed, they realized that a new wind had begun to blow in their relationship.

Viņi piecēlās no vietas, un Jānis piebilda, "Ilze, man bija nepieciešams tikai, lai tu mani saproti.

They stood up, and Jānis added, "Ilze, I just needed you to understand me.

Es esmu lepns par tevi, bet es arī gribu, lai mēs atkal būtu ģimene.

I am proud of you, but I also want us to be a family again."

"Ilze pasmaidīja un apskāva brāli.

Ilze smiled and hugged her brother.

"Mēs atkal būsim ģimene, Jāni.

"We will be a family again, Jāni.

Es solījums sakontaktēt biežāk un būs vairāk kopā.

I promise to stay in touch more and be together more often."

"Mēness gaisma apspīdēja pilsētiņu, un rītā vējš nesa jauna sākuma solis.

The moonlight shone on the town, and the morning wind carried a promise of a new beginning.

Ilze un Jānis devās atpakaļ pie ugunskura, kur viņi atradās kopā ar citiem svinētājiem.

Ilze and Jānis returned to the bonfire, where they joined the other celebrants.

Viņi jutās tuvāki, kādu laiku nebijusi.

They felt closer than they had in a long time.

Viņu bērnības saites atjaunojās, un viņi solījās vienmēr būt viena par otru.

Their childhood bonds were renewed, and they promised to always be there for each other.

Kuldīga glabāja neskaitāmas atmiņas, bet šī nakts atklāja jaunus stāstus.

Kuldīga held countless memories, but this night revealed new stories.

Uguns liesmas un ozolu vītnes likās par labu sākumu jaunajai ērai Ilzes un Jāņa attiecībās.

The flames of the bonfire and the oak garlands seemed like a good start to a new era in Ilze and Jānis's relationship.

Svinēdami Jāņus, viņi atrada jaunu saprašanos un solījās nekad vairs neatstāt viens otru novārtā.

Celebrating Jāņi, they found a new understanding and promised never to neglect each other again.