Zaļas pļavas un senas koka mājas ieskāva Latvju Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju.

Green meadows and old wooden houses surrounded the Latvian Ethnographic Open-Air Museum.

Vasaras saules staros zaļie koki mirdzēja.

In the rays of the summer sun, the green trees shimmered.

Jāņi, latviešu mīļotie svētki, tika svinēti ar dziesmām un dejām ap lielo ugunskuru.

Jāņi, the beloved Latvian festival, was celebrated with songs and dances around the large bonfire.

Kitija nupat bija beigusi universitāti, bet nākotnes ceļš vēl bija neskaidrs.

Kitija had just graduated from university, but the road ahead was still unclear.

Viņai pietrūka savām saknēm un jēga.

She missed her roots and a sense of meaning.

Tā viņa izlēma doties uz Jāņiem, lai sajustu savu tautu un atrastu mieru.

So she decided to go to the Jāņi festival to feel her people and find peace.

Taču viņu mācīja bažas.

However, she was filled with worries.

Viņa zināja, ka tur var satikt Aleksisu – veco draugu, kuru viņa nebija redzējusi gadiem.

She knew she might encounter Aleksis there – an old friend she hadn't seen in years.

Aleksis, viņas draudzības pavadonis skolas gados, tagad bija audi.

Aleksis, her companion in friendship during school years, was now a mystery.

Viņu dzīves ceļi bija šķīrušies.

Their life paths had diverged.

Kitija nezināja, vai tikšanās ar viņu ienesīs mieru vai atvērs vecās rētas.

Kitija didn't know whether meeting him would bring peace or open old wounds.

Viņa bija nemierīga, tomēr nolēma doties uz svētkiem.

She was restless, yet decided to go to the festival.

Dažreiz sirds nemiers ir ceļš uz mieru.

Sometimes a restless heart is the path to peace.

Muzeja teritorijā valdīja prieks.

Joy reigned in the museum’s territory.

Cilvēki stāvēja ap ugunskuru, dziedot un smejoties.

People stood around the bonfire, singing and laughing.

Ugunij bija kaut kas maģisks.

The fire had something magical about it.

Cilvēki tuvojās viens otram un dziedāja tradicionalās dziesmas.

People drew closer to each other and sang traditional songs.

Kitija staigāja starp kokiem, skati un skaņas viņu iedarbina.

Kitija walked among the trees, the sights and sounds affecting her.

Viņa juta sirds drebēšanu, kad viņas acis ieraudzīja Aleksisu.

She felt her heart tremble when her eyes saw Aleksis.

Viņi sastapās.

They met.

Acis tikās.

Their eyes met.

Aleksis smaidīja, un viņas sirdī iedegās vecās atmiņas.

Aleksis smiled, and old memories ignited in her heart.

Kopā viņi stāvēja pie ugunskura.

Together they stood by the bonfire.

Sirdis sitās vienā ritmā.

Their hearts beat in unison.

Ne vārdi, ne laiks nebija vajadzīgi.

No words or time were necessary.

Viņi dziedāja kopā ar citiem.

They sang with the others.

Viņi dejoja.

They danced.

Viņu dvēseles atkal savienojās.

Their souls reconnected.

Uguns dzēsa neskaidrību Kitijā.

The fire extinguished Kitija's uncertainty.

Viņa saprata, ka viņa vieta ir šeit – ar savu tautu, saviem dziesminiekiem, saviem draugiem.

She realized her place was here – with her people, her singers, her friends.

Viņa sajuta piederību.

She felt a sense of belonging.

Aleksis bija kā tilts starp pagātni un tagadni, nesot viņai skaidrību un drosmi.

Aleksis was like a bridge between the past and the present, bringing her clarity and courage.

Nakts lēni aizslīdēja.

The night slowly slipped away.

Svētku spīdumi izgaismoja tumšumu.

The festive lights illuminated the darkness.

Kitijai bija vieglāk.

Kitija felt lighter.

Viņa zināja, ka nākotne var būt neskaidra, bet viņa nebija vairs viena.

She knew the future might be unclear, but she was no longer alone.

Reizēm, lai atrastu sevi, ir jāpieņem savas saknes.

Sometimes, to find oneself, one has to embrace their roots.

Viņa atrada, kas viņa ir, caur kopīgu kultūras piedzīvojumu un lielā uguns spēku.

She discovered who she was through a shared cultural experience and the power of the great fire.

Kitija atstāja svētkus ar mieru sirdī un jaunu izlēmību dzīvē.

Kitija left the festival with peace in her heart and a new determination in life.

Aleksis bija savienojis veco un jauno, bet īstā maģija bija pašos svētkos un viņas pašas drosmē.

Aleksis had connected the old with the new, but the real magic was in the festival itself and her own courage.

Dziesmas turpinājās.

The songs continued.

Dzīve turpinājās.

Life continued.

Kitija atrada savu ceļu.

Kitija had found her path.