Vidus vasarā, slepenā laboratorijā, mirdzošas lampas liepām deva siltumu.

In the middle of summer, in a secret laboratory, glowing lamps provided warmth to the linden trees.

Ansis, mazliet traks, bet vienmēr ziņkārīgs latviešu zinātnieks, stāvēja pie sava pēdējā izgudrojuma.

Ansis, a slightly eccentric but always curious Latvian scientist, stood by his latest invention.

Viņa mērķis: pašattīrīšanas sviestmaize.

His goal: a self-cleaning sandwich.

Ansis cerēja, ka tas beidzot pierādīs viņa vērtību kolēģiem.

Ansis hoped that this would finally prove his worth to his colleagues.

Laboratorija bija kā haoss labirints.

The laboratory resembled a chaotic labyrinth.

Pārpildītas plaukti ar noslēpumainiem šķidrumiem un nepabeigtiem projektiem.

Shelves crowded with mysterious liquids and unfinished projects.

Uz galda stāvēja dzeltena šķidruma pudelīte un maizes klaips.

On the table stood a bottle of yellow liquid and a loaf of bread.

Ansis aizrautīgi jauc šķidrumus, ik pa laikam uzmetot skatienu uz sava suņu portretiem pie sienas, kurus bija zīmējis kā bērns.

Ansis enthusiastically mixed liquids, occasionally casting glances at the portraits of dogs on the wall, which he had drawn as a child.

"Šoreiz viss būs perfekti," viņš murmināja, sajaucot pēdējās sastāvdaļas.

"This time, everything will be perfect," he muttered, mixing the last ingredients.

Taču, tajā brīdī, notika kas neparedzēts.

But at that moment, something unexpected happened.

Viena lāse dzeltenā šķidruma atradās uz Ansis rokas.

One drop of the yellow liquid landed on Ansis' hand.

Viņš sajuta kņudēšanu un pēkšņi, viņa pasaule sajuka.

He felt a tingling sensation, and suddenly, his world turned upside down.

Viņš saruka, viņa rokas pārkļuva par mazām ķepām.

He shrank, his hands transformed into tiny paws.

Ansis pārvērtās lauka pelē!

Ansis turned into a field mouse!

Laboratorija, kura bija izskatīga, kā normāls cilvēks, nu izskatījās milzīga un bīstama.

The laboratory, which had seemed normal to a human, now appeared enormous and dangerous.

Ansis saprata, ka viņš tagad bija daudz mazāks un ievainojams.

Ansis realized he was now much smaller and vulnerable.

Viņš zināja, ka viņam jāatrod antidots.

He knew he had to find an antidote.

Bet vispirms, viņam jāizkļūst no darbistabas, lai neiekristu savās uzstādītajās peļu lamatās.

But first, he needed to get out of the workspace without falling into his own set traps.

Ansis lavījās pa durvju apakšdaļu, uzmanīgi pār desmitiem lamatu.

Ansis sneaked under the door, carefully maneuvering around dozens of traps.

Viņš bija tuvējā plaukta pakājē, kurā bija antidots.

He was at the base of a nearby shelf where the antidote was kept.

Viņš ieelpoja un, lēkdamies no vienas vietas uz otru, spēja sasniegt pretinplauktu.

He took a deep breath and, jumping from one spot to another, managed to reach the shelf.

Bija ju skaudrais brīdis.

It was a tense moment.

Viņš bija pavisam tuvu.

He was so close.

Atlikusi vien pēdējā lamata.

Only one last trap remained.

Ansis jau grūžās pēlēšanas, kad pēkšņi lamatā ķepās.

Ansis was just about to sprint when suddenly he got caught in the trap.

Tā bija viņa lielā bailēs.

It was his greatest fear.

Viņš raustīja, izdodam kliedzienus, kurus drošības kameras iemūžināja.

He struggled, letting out screams that security cameras captured.

Pēlēšanas, tikai ar dažas milimetrus attālināja no lamatas, viņš spējā izvilkt savu ķepu.

Panting, just barely escaping the jaws of the trap, he managed to pull his paw free.

Viņam izdevās uzlēkt līdz plauktiem.

He succeeded in jumping up to the shelf.

Izdzerot antidotu, baumo viņa ķermenis atjaunojās cilvēciska.

Drinking the antidote, his body rapidly returned to human form.

Viņš, elpu trūkums, skatījās uz laboratoriju.

He, out of breath, looked around the laboratory.

Ansis apjautāja, ka visi viņa piedzīvojumi bija drošības kamerās.

Ansis realized that all his adventures had been recorded on the security cameras.

Viņš domāja, cik smieklīgi tas izskatās.

He wondered how funny it must look.

Bet viņš saprotēja ar vienu svarīgu lietu: pieprasīt palīdzību nav vājuma pazīme.

But he understood one important thing: asking for help is not a sign of weakness.

Atgriezies savā normālā formā, viņš piecēlās un sāka kārtot laboratoriju.

Back in his normal form, he stood up and began tidying the laboratory.

Viņš tagad vairāk cienīja komandas darbu.

He now had a greater appreciation for teamwork.

"Varbūt citronu pašattīrīšanas sviestmaize būs nākamreiz," viņš smaidīja, piezvanot kolēģiem uz runāt par jauniem izgudrojuma plāniem.

"Maybe a lemon self-cleaning sandwich will be next time," he smiled, dialing his colleagues to discuss new invention plans.