Saulainā, karstajā Rīgas Centrāltirgus teritorijā, kur reiz plūda cilvēku pūļi, tagad stāv lūzuma krāvumi un improvizētas teltis.

The sunny, hot area of Riga Central Market, which once bustled with throngs of people, now stands with piles of debris and improvised tents.

Vasaras saule ir nežēlīga, tos vērojot, kas izdzīvo.

The summer sun is relentless, glaring down on those who continue to scrape by.

Pie viena staba, zem uzbrukumu pazīmēm, stāv Laima un Jānis, kas mēģina tikt skaidrībā par saviem nodomiem.

By one post, marred with signs of assault, stand Laima and Jānis, trying to figure out their intentions.

Laima, ar acu asumu un ātrām kustībām, aplūkoja Jāni.

Laima, with sharp eyes and swift movements, scrutinized Jānis.

Viņai skaudri patīkajā atmiņas par vienmēr kustīgām pirkstiem, spēju dara un izvairīties no briesmām.

She had keen memories of always-busy fingers, capable of getting things done and avoiding dangers.

Viņa gribēja jaunu ūdens filtru, ko bija sevī noskatījusi agrāk, kad ieradās tirgū.

She desired a new water filter she had spotted earlier upon arriving at the market.

Tā bija viņas atlikuma dzīvības glābiņš.

It was her lifeline.

Bet Jānis nav viegls sarunu biedrs.

But Jānis wasn't an easy conversationalist.

Bijusī mehāniķa muskuļi un nedaudz bārdas izrotātā seja skatās viņas virzienā ar draudzīgu, bet stingru izteiksmi.

The former mechanic's muscles and slightly bearded face regarded her with a friendly but firm expression.

"Man ir ūdens filtrs," Jānis beidzot teica, rāmi stāvot starp veciem, sarūsējušiem saliekamiem galdiem.

"I have a water filter," Jānis finally said, standing calmly among old, rusted folding tables.

"Bet es arī dzirdu, ka tev ir zvejas tīkls.

"But I also hear you have a fishing net."

""Tu gribi, lai es palieku," viņa teica sargājoties.

"You want me to stay," she said cautiously.

"Bet es nevaru.

"But I can't.

Es nevaru uzkavēties vienā vietā.

I can't stay in one place.

Tas ir pārāk bīstami.

It's too dangerous."

" Viņas balss bija cieta, tomēr haotiski trauksmaina.

Her voice was firm, yet frantically anxious.

"Bet domā par to," Jānis atturīgi sacīja.

"But think about it," Jānis said cautiously.

"Kopā mēs varam veidot kopienu.

"Together we can build a community.

Mēs post-apokalipse neizdzīvosim vieni.

Post-apocalypse, we won't survive alone.

Es varu savu mehāniķa prasmi likt lietā.

I can put my mechanic skills to use.

Tu vari palīdzēt ar medībām un vākšanu.

You can help with hunting and gathering.

Kopā būsim stiprāki.

Together, we'll be stronger."

"Laima ievilka dziļu elpu, pirms noliec galvu un kluvā zombēta.

Laima took a deep breath before lowering her head and feeling torn.

Pārdomājot, viņa saprata, ka viņam ir taisnība, bet viņa daba bija pārāk bailīga.

Reflecting, she realized he was right, but her nature was too fearful.

Viņa gribēja pārdot savu tīklu, lai viņai būtu filtrs un aizietu.

She wanted to trade her net for the filter and leave.

Viņa vēlējas brīvību.

She longed for freedom.

Tādā brīdī, resns tirdzniecības tirgus motīvs novērsa viņu uzmanību.

At that moment, a commotion in the market diverted their attention.

Dārdot ugunsgrēka šāvieniem un haotiskām skaņām, tirgus bija panikā.

With the sound of gunshots and chaotic noises, the market was in panic.

Abiem vajadzēja rīkoties ātri.

They needed to act fast.

Lēmumi par tirdzniecību bija jāatliek malā.

Trade decisions had to be set aside.

Laima un Jānis, spalvu viegli, bet saskaņoti darbojas, lai ievilktu preces par zemes mērķim.

Laima and Jānis, light as feathers but synchronized in movement, worked to haul their goods to safety.

"Help!

"Help!

Palīdzi man nēsāt šo!

Help me carry this!"

" Jānis sauca.

Jānis called out.

Laima piekrita, un abi kopā cīnījās, lai glābtu savas dzīvības un neaizsargāto cilvēku.

Laima agreed, and together they struggled to save their lives and those of the unprotected.

Kad briesmas bija beigušās, viņi apsēda blakus izkliedētā teltī.

Once the danger had passed, they sat next to a scattered tent.

Abi bija noguruši, bet dzīvi.

Both were exhausted but alive.

Laima skatījās uz Jāni, redzot viņa uzticību un drosmi.

Laima looked at Jānis, seeing his loyalty and courage.

"Es varu palikt," viņa beidzot teica.

"I can stay," she finally said.

"Bet tikai uz kādu laiku.

"But only for a while.

Pārbaudīšu, vai tas var doties.

I'll see how it goes."

"Jānis kļuva pret zeme ar klauvējienumu zināmu, ka tas bija lielisks sākums.

Jānis felt grounded with the knowledge that this was a great start.

"Tu esi laipni gaidīta," viņš sacīja ar smaidu.

"You're welcome," he said with a smile.

Tā Laima un Jānis kļuva par drosmīgu duetu, strādājot kopā, lai atjaunotu sapni par kopienu.

Thus, Laima and Jānis became a brave duo, working together to rebuild the dream of a community.

Laima sāka pieņemt iespēju uzticēties, justies drošākai un patīk tās idejai palikt kādā no vietām.

Laima began to accept the possibility of trusting, feeling safer, and even liking the idea of staying in one place.

Jānis mācījās elastību un sapratni, redzot ieguvumu, ko dod citu vēlmes un bailes.

Jānis learned flexibility and understanding, recognizing the value of others' desires and fears.

Rīgas Centrāltirgus, vēju dzenātie karogi un smalkie pelni, atkal nebija tik tukši.

The Riga Central Market, with flags driven by the wind and fine ashes, was no longer so empty.

Tajā slēpās cerība.

Within it lay hope.