Siguldas rudens rītā, Gaujas Nacionālajā parkā, koki stāvēja kā lāpas.

On an autumn morning in Sigulda, within the Gauja National Park, the trees stood like torches.

To lapas dega košās, zeltainās un sarkanās krāsās.

Their leaves burned in vivid gold and red colors.

Daba šķita kā milzīga mākslas galerija.

Nature seemed like a vast art gallery.

Maija stāvēja takas sākumā un sajūsmināti ieelpoja svaigo gaisu.

Maija stood at the trailhead, inhaling the fresh air with excitement.

Viņa bija piedzīvojumu pilna un gatava šim ceļojumam, Gatava ne tikai pārstaigāt šo vietu, bet arī atsvaidzināt savas attiecības.

She was filled with adventure and ready for this journey, eager not only to explore the place but also to refresh her relationship.

Kārlis stāvēja blakus, sirdī izjūtot mazas baiļu dzirksteles.

Kārlis stood beside her, feeling small sparks of fear in his heart.

Viņš bija rezervēts, gājis līdzi Maijai tikai tādēļ, lai viņa priecātos.

He was reserved, accompanying Maija only to make her happy.

Viņa plānos bija kas daudz lielāks nekā parastā ekskursija—viņš gribēja bildināt Maiju.

He had plans for something much bigger than a regular outing—he wanted to propose to Maija.

Tomēr viņš bija nedrošs par laiku un vietu.

However, he was unsure about the timing and place.

"Skat, cik skaisti!" Maija teica, skatoties uz stalto Gaujas ainavu.

"Look how beautiful it is!" Maija exclaimed, gazing at the tall Gauja landscape.

Viņa mudināja Kārlis uzkāpt uz kāda kalna nogabala.

She urged Kārlis to climb a hill.

Taču mākoņi draudēja debesīs, apsolot nākamos plūdus.

But the clouds threatened in the sky, promising upcoming downpours.

Ļoti nepiemērots laiks, domāja Kārlis, bet viņam nebija citas izvēles.

Very inappropriate timing, Kārlis thought, but he had no other choice.

"Vai mēs ejam augstāk?" Maija jautri uzsaucās, savijot pirkstus ar Kārlisa roku.

"Shall we go higher?" Maija cheerfully called out, entwining her fingers with Kārlis'.

Viņas prieks bija lipīgs, un Kārlis ar viņu piekrita.

Her joy was contagious, and Kārlis agreed with her.

Kāpšana sākās, un mežs pārklāja viņus ar savu dzīvīgo koku lapu vilni.

The ascent began, and the forest covered them with its vibrant wave of tree leaves.

Takas vijās caur maziem krūmiem un dažiem akmeņiem, vedot viņus uzkalnā.

The path wound through small bushes and some rocks, leading them uphill.

Kad viņi tuvējās skatu punktam, sauli apskāva mākoņi, bet tad tie atkal plīsa, ļaujot saules stariem izplesties pāri zemei.

As they approached the viewpoint, the sun was enveloped by clouds, but then they parted again, allowing sunbeams to spread across the land.

Kārlis, pavadīdam Maiju pie akmens, kuru viņi sauca par savu "īpašo vietu," dziļi elpoja.

Kārlis, leading Maija to the rock they called their “special place,” took a deep breath.

Šis bija viņa brīdis.

This was his moment.

Viņš steidzīgi pievilka gredzenu no kabatas.

He hurriedly pulled the ring from his pocket.

"Maija, es vēlos ..."

"Maija, I want to..."

Viņa jau zināja, viņas amazemē izplauka liels smaids.

She already knew, her face blossomed into a big smile of surprise.

Viņš nometās uz viena ceļa un Maija, aizkustināta, noslēja rokas pie sejas.

He knelt on one knee, and Maija, touched, raised her hands to her face.

"Kārlis!" viņa čukstēja, kad viņš jautāja: "Vai tu kļūsi par manu sievu?"

"Kārlis!" she whispered as he asked, "Will you become my wife?"

Tikšana atbildi tikai brīža tūdaļ notika. "Jā, jā, simtprocentīgi jā!"

The response came in an instant. "Yes, yes, absolutely yes!"

Ar košajiem kokiem fonā un balto mākoņu plūdumu pāri debesīm, kā pasakainā ainā, viņi apvienoja savus dzīves ceļus.

With the bright trees as a backdrop and white clouds drifting across the sky like a fairy tale scene, they united their life paths.

Kārlisa nemiers izkūpēja, un viņš beidzot iemācījās baudīt spontanitāti.

Kārlis' anxiety vanished, and he finally learned to enjoy spontaneity.

Un, kaut kur tālāko mākoņu dziļumos, varbūt tur bija kāds spēks, kas svētīja šo emocionālo brīdi.

And somewhere in the depths of the distant clouds, perhaps there was a force blessing this emotional moment.

Mākoņi atkal šķīrās, lai dotu vēl lielāku svētību saules staru veidā.

The clouds parted again, offering more blessings in the form of sun rays.

Maijai un Kārlim nebija nozīmes turpmākajām pērkona lietusgāzēm.

For Maija and Kārlis, the impending thunderous rains didn’t matter.

Viņi zināja, ka viņi spēs pārvarēt visus dzīves laika apstākļus kopā.

They knew they would weather all of life's storms together.