Tas bija auksts rudens vakars, un krāsainās lapas klāja seno Pompējas ieliņu ceļus.

It was a cold autumn evening, and the colorful leaves covered the ancient streets of Pompeii.

Nemierīgais vējš rotaļīgi pūta apkārt akmens drupām, kur Janis, Ilze un Māris, trīs draugi no Latvijas, stāvēja, skatoties uz gidu, kurš viņiem deva audio ierīces.

The restless wind playfully blew around the stone ruins, where Janis, Ilze, and Māris, three friends from Latvia, stood, looking at the guide who handed them audio devices.

“Ah, drupas! Tik daudz vēstures!” Janis klusi sapņoja, kad viņš izklausīja savu audio gidu.

"Ah, the ruins! So much history!" Janis quietly mused as he listened to his audio guide.

Ilze jau smaidīja, neizdzerot nevienu smieklu.

Ilze was already smiling, holding back a laugh.

“Mēs nekad nebūtu atraduši šeit,” viņa izsvilka, apskatot vecos, sūnu pārklātos mūrus.

"We would never have found this place on our own," she remarked, glancing at the old, moss-covered walls.

Māris blenza uz viņu abu, slepenas smaidot.

Māris glanced at the two of them, secretly smiling.

Viņam bija lateksiska kaste kabatā, pa kuru viņš jau ilgi bija plānojis jautru pārsteigumu.

He had a small box in his pocket, planning a fun surprise for a while now.

Bet kaut kas nebija kārtībā.

But something wasn't right.

Audio ierīces sāka runāt katra savā valodā.

The audio devices started speaking in different languages.

Janis klausījās franču valodā, Ilze - itāliešu, un Māris - japāņu.

Janis listened in French, Ilze in Italian, and Māris in Japanese.

Neviens no viņiem nesaprata savas valodas.

None of them understood their languages.

“Kas notiek?” Janis satraukti jautāja, bet neviens nevarēja atbildēt.

"What is going on?" Janis anxiously asked, but no one could answer.

Tā vietā viņi izvēlējās turpināt pastaigāt un censties izprast informāciju no visa, ko spēja saprast.

Instead, they chose to keep walking and try to make sense of the information from whatever they could understand.

“Varbūt mēs to varam iztēloties?” Ilze piedāvāja, sākot rādīt uz skatu uz pārtraukuma elpu krītošajam pārskatam.

"Maybe we can imagine it?" Ilze suggested, beginning to gesture towards the breathtaking view.

“Tieši tā!” Māris piekrita ar slepenu smaidu, dodot signālu savai mazai, spalvu leļļu kastītei, ko viņš drīz plānoja palaist brīvībā.

"Exactly!" Māris agreed with a secret smile, signaling to his small, feather puppet box, which he soon planned to release.

Janis, kuram humors reizēm šķita sarežģīts, mēģināja tulkot no savas galvas.

Janis, who sometimes found humor challenging, tried to translate from his own mind.

“Arī... šī vieta, kur simtiem gadu tika svinēti lieli svētki,” viņš izdomāja.

"Also... this is the place where great celebrations were held for hundreds of years," he improvised.

Ilze iesmejās un ar entuziasmu turpināja viņa iztēloto stāstu.

Ilze laughed and eagerly continued his imagined story.

Pēkšņi, viņiem klājamies vēl lielākam jautājumā, Māris klikšķināja un izlaida mazo spoku lellīti no savas kabatas, kura ar vēju sāka peldēt apkārt galvām.

Suddenly, faced with an even bigger question, Māris clicked and released the small ghost puppet from his pocket, which began to float around their heads with the wind.

“Spoks no pagātnes!” viņš smējās, kad Ilze klusi uzrāva smieklu vilni.

"A ghost from the past!" he laughed, as Ilze quietly caught a wave of laughter.

“Ak nē!” Janis beidzot saprata, “Mēs esam klausījušies par Halovīna tradīcijām, nevis par vēsturi!”

"Oh no!" Janis finally realized, "We've been listening about Halloween traditions, not about history!"

Un tā visi trīs stāvēja seno Pompējas drupu vidū, smieties spiedzoši.

And so all three stood amidst the ancient ruins of Pompeii, laughing uncontrollably.

Jānijs, smejoties par situācijas absurdumu, saprata, ka dažreiz ir svarīgāks humors un draudzība nekā precizitāte.

Janis, amused by the absurdity of the situation, realized that sometimes humor and friendship are more important than precision.

Viņš cieši saspieda Ilzei un Māris rokās, pateicīgs par jauno skatījumu uz dzīvi.

He tightly squeezed Ilze and Māris's hands, grateful for the new perspective on life.

Viņi beidza ekskursiju ar neviltotu prieku un sapratni: dažkārt labākie piedzīvojumi rodas no negaidītiem pārpratumiem.

They ended the tour with genuine joy and understanding: sometimes the best adventures arise from unexpected misunderstandings.

Un Pompēja, pat kombinēta ar Halovīnu, vienmēr paliks draudzības simbols triju draugu ceļojumā.

And Pompeii, even when combined with Halloween, will always remain a symbol of friendship on the journey of the three friends.