Rudenīgā Vērmanes dārzā vējš viegli pūta, spēlēdamies ar krāsainām lapām, kas čaboši krita no kokiem.

In the autumnal Vērmanes dārzā, the wind gently blew, playing with the colorful leaves that rustled as they fell from the trees.

Saulīte sildīja, bet tikai tik, lai nenāktos vērt cieši mēteļus.

The sun provided warmth, but only enough so that they didn't have to button up their coats tightly.

Starp vecajiem kokiem, kas stāvēja kā vēstures liecinieki, uz viena no soliem sēdēja Mārtiņš un Laima.

Among the old trees, standing like witnesses of history, Mārtiņš and Laima sat on one of the benches.

Viņi skatījās uz lapu deju, katrs savās domās.

They watched the dance of the leaves, each lost in their thoughts.

Pūlis parkā mudināja dzīvību, bet viņu pasaulē valdīja klusums.

The crowd in the park stirred with life, but a quietness prevailed in their world.

Mārtiņš bija atgriezies no ārzemēm.

Mārtiņš had returned from abroad.

Daudz bija mainījies, kopš viņš aizbrauca.

Much had changed since he left.

Tagad viņa sirds ilgojās pēc miera un siltuma, ko tikai mājas varēja dot.

Now his heart yearned for the peace and warmth that only home could provide.

Bet visvairāk viņš vēlējās atgūt saikni ar Laimu, savu mazo māsu, kas, viņam šķita, bija no sirds apvainojusies par viņa ilgstošo prombūtni.

But above all, he wanted to reconnect with Laima, his little sister, who, he felt, had been deeply hurt by his prolonged absence.

Laima pacēla acis no zemē nokritušās zeltainās lapas un skatījās uz Mārtiņu.

Laima lifted her eyes from the golden leaf that had fallen to the ground and looked at Mārtiņš.

Viņa izskats bija ieguvis jaunas līnijas, un viņš šķita vairāk nekā tikai par dažiem gadiem vecāks.

His appearance had gained new lines, and he seemed more than just a few years older.

"Ko tu esi atvedis man no tiem svešumiem?

"What have you brought me from those foreign lands?"

" viņa jautāja, nedaudz jokojot, bet arī ar gaidām.

she asked, joking a little, yet with anticipation.

Mārtiņš nevilcinoties atbildēja: "Tik vien kā stāstus un apsveicinošus vārdus.

Without hesitation, Mārtiņš replied, "Nothing more than stories and words of greeting.

Bet es arī atvedu vēlmi būt tuvāk tev.

But I've also brought with me a desire to be closer to you."

" Viņš nopūtās un piebilda: "Es patiešām gribu, lai mēs atkal esam kā agrāk.

He sighed and added, "I really want us to be like we once were."

"Laima palūrēja apkārt, it kā meklējot kādu zīmi, ka varētu uzticēties viņa vārdiem.

Laima glanced around, as if searching for a sign that she could trust his words.

"Tu mani pameti," viņa teica, tagad mierīgāka, tomēr ar skumjām apmēram acīm.

"You left me," she said, now more calmly, but with sadness in her eyes.

"Es domāju, ka vairs nevaru tev uzticēties.

"I thought I could no longer trust you."

""Zinu, ka nebiju klāt, kad tev mani vajadzēja.

"I know I wasn't there when you needed me."

" Mārtiņš runāja it kā klusāk, bet viņa vārdi skanēja smagi.

Mārtiņš spoke as if quieter, yet his words were heavy.

"Es biju apmaldījies, bet bez jums esmu teikšam zaudējis sev pašu.

"I was lost, but without you all, I've truly lost myself."

"Lapai vējā strauji noslīdēja lejā, arī Laima sajuta, ka aizsardzības siena ieplaisā.

A leaf quickly slid down in the wind, and Laima felt her wall of defense begin to crack.

Viņa saprata, ka tā pati piedzīvo to pašu – vēlmi uzsākt no jauna.

She realized that she too experienced the same desire—to start anew.

Viņi turpināja sēdēt, klausoties stāstu par rudeni, lapām un vēju.

They continued to sit, listening to the story of autumn, leaves, and wind.

Viņi runāja, klausījās, un starp vārdiem, starp izrunātām domām, viņi atrada jaunu sapratni.

They talked, listened, and between the words, between spoken thoughts, they found a new understanding.

Mārtiņš solīja būt tāds brālis, kādu Laima pelnījusi, un viņa piedeva, atverot durvis uz jaunu sākumu.

Mārtiņš promised to be the brother Laima deserved, and she forgave, opening the doors to a new beginning.

Vēlā rudens saulriets Vērmanes dārzā bija klāts ar jaunas cerības starijiem – divi brāļi un māsas, atgūstot to, kas bija uz laiku pazaudēts.

The late autumn sunset in Vērmanes dārzā was covered with the rays of new hope—two siblings, regaining what had been temporarily lost.

Viņi apsēdās, vērojot sauli zūdot aiz horizonta, un zināja, ka viņu ceļš šoreiz būs kopīgs.

They sat down, watching the sun disappear behind the horizon, knowing that this time their journey would be together.