Jūrmalas pludmales smiltis bija kļuvušas slapjas un smagas, jo vētras vēji dzītojās pāri jūras krastam.

The sands of Jūrmala beach had become wet and heavy because the storm winds raced across the sea shore.

Ūdens šķēlās pret akmeņiem, klusi dārdošos.

The water broke against the rocks, making a quiet rumble.

Agnis un Liene tur stāvēja, piestājuši zem vecā priedes koka, kas saliecās no vētra spēka.

Agnis and Liene stood there, sheltered under an old pine tree that leaned from the force of the storm.

Agnis vēroja Lieni, kuras mati plandīja pret vēju.

Agnis watched Liene, her hair fluttering against the wind.

Viņa skatījās tālu uz jūru, viņas sejā atspoguļojās kaut kāda neredzama cīņa.

She looked far out to the sea, her face reflecting some unseen struggle.

Viņš vēlējās atrisināt to, kas viņus atdalīja.

He wished to resolve what kept them apart.

Vecās, neatrisinātās konflikti bija kā smags mākonis starp viņiem.

Old, unresolved conflicts were like a heavy cloud between them.

"Kāpēc mēs šeit palikām?" Liene beidzot ierakstīja vētrā, viņas balss slīda pāri vējam.

"Why did we stay here?" Liene finally called out into the storm, her voice carried over the wind.

"Gribēju runāt," Agnis atbildēja, cenšoties noturēt acis uz viņu, kaut arī viņa bija pagriezusies prom.

"I wanted to talk," Agnis replied, trying to keep his eyes on her, even though she had turned away.

Viņš juta, ka laiks nebija viņu sabiedrotais.

He felt that time was not on their side.

Smiltis griezās viņiem apkārt, un vētra kļuva stiprāka.

The sand swirled around them, and the storm grew stronger.

Agnis piegāja tuvāk, liekot sirdi atdot mēģinājumam.

Agnis stepped closer, putting his heart into the attempt.

"Es zinu, ka mēs esam zaudējuši kaut ko svarīgu pašā sākumā.

"I know we lost something important at the very beginning.

Es gribu to atrast no jauna."

I want to find it again."

Liene sarauca pieri, it kā viņas iekšpusei bija jāpārdomā.

Liene frowned, as if she had to think deeply within herself.

Viņas iekšējā šķelšanās bija sajūtama.

Her inner conflict was palpable.

Neatkarīga viņa bija vienmēr bijusi, bet šobrīd šķita, ka vētra nav tikai ārpusē.

She had always been independent, but now she seemed to carry the storm within her as well.

"Tu domā par pagātni, bet mēs abi esam mainījušies," viņa beidzot teica, viņas vārdi gandrīz pazuda vētrā.

"You think about the past, but we have both changed," she finally said, her words almost lost in the storm.

Jūras vējš nesās smiltis un sāli, iznīcinot viņa ārējo izskatu, taču ne viņa iekšējā satikšanās mērķi.

The sea wind carried sand and salt, destroying his outward appearance, but not his inner determination.

Agnis vēlējās pierādīt, ka pagātne var būt izlīdzinoša, ja tam ļauj.

Agnis wanted to show that the past can be a level playing field if one allows it.

"Varbūt nevajag censties; varbūt mums vajag tikai pieņemt?" viņš uzsāk, meklējot patiesību, kas viņu savieno.

"Maybe we shouldn't try; maybe we just need to accept?" he ventured, seeking the truth that connected them.

Tieši tad vētra uzliesmoja ar visu spēku.

Just then, the storm flared with full force.

Viņiem bija jāskrien, paslēpušies maža aizvēnī, kur vējš nevarēja viņiem būt tik bargs.

They had to run, finding shelter behind the forest where the wind couldn't be as harsh on them.

Aizvēnī zem kokiem, aukstu lietus lāšu apskāvienā, viņi bija vientuļi, taču tuvi.

In the shelter of the trees, in the embrace of cold raindrops, they were lonely, yet close.

Tas bija satikšanās punkts, ko viņi abi bija cerējuši un vienlaikus baidījās.

It was the meeting point they both had hoped for and feared simultaneously.

Viņu vienošanās kļuva kā atviļošanās.

Their understanding became like a tide returning.

"Piedod man," Liene beidzot sacīja ar sašutumu sevī, viņas skatienu pārveidoja kāda siltums, kas sildīja pat vētras apstākļos.

"Forgive me," Liene finally said with a turmoil within her, her gaze transformed by a warmth that shone even through the storm.

Agnis izstiepa roku, aizklustot viņas plecu.

Agnis reached out, touching her shoulder.

"Pēc visām šīm vētrām, varbūt mēs varam atkal sākt."

"After all these storms, maybe we can start again."

Ar vētru beidzoties, viņi ieraudzīja, ka tas, ko viņi patiesi vēlējās, bija abi ieguvuši — pieņemšana, kopība un iekšēja drošība.

With the storm ending, they saw that what they truly wanted, they both had gained—acceptance, togetherness, and inner security.

No asfalta, kas vēl bija mitrs un glums, viņi saprata, ka pagātne var būt izšķiroša, taču šī pieredze viņiem bija devusi spēku radīt jaunu.

From the asphalt, still wet and slippery, they realized the past could be significant, but this experience had given them the strength to create something new.

Tādējādi viņi stāvēja mierīgajā rietuma gaismā, un nemiers viņos pameta.

Thus, they stood in the calm western light, the restlessness within them gone.

Tagad viņi bija patiesi saskatījuši viens otru.

Now they truly saw each other.

Viņi spēja sākt no jauna, šoreiz patiesāk nekā jebkad agrāk.

They were able to start anew, this time more genuinely than ever before.