Vējš vilkās cauri mežam, nesot ar sevi salasītās sniegpārslas un čukstus par senlaiku vēsturi.

The wind dragged through the forest, carrying with it collected snowflakes and whispers of ancient history.

Dagnis stāvēja uz kalna malas, kur sniegs jau bija iemīdīts.

Dagnis stood on the edge of the hill, where the snow had already been trampled.

Zem viņa izpletās senais baltu nocietinājums, kurā mājas ar salmu jumtiem stāvēja cieši līdzās, sargājot savu siltumu pret ziemas vējiem.

Below him stretched the old Baltu fortification, where houses with straw roofs stood tightly side by side, protecting their warmth against winter winds.

Šonakt bija Ziemas saulgrieži - visīsākā gada nakts.

Tonight was the Winter Solstice - the shortest night of the year.

Dagnis bija satraukti gaidījis šo brīdi.

Dagnis had been eagerly awaiting this moment.

Viņš zināja, ka ir pienācis laiks izteikt savu ideju ģimenei.

He knew it was time to present his idea to the family.

Ideju, kas varētu mainīt tradīciju gadu simtiem senas saknes.

An idea that could change the roots of centuries-old traditions.

Kvadrātveida laukumā dega liels ugunskurs, tā liesmas skūpstīja debesis, izgaismojot iekšačana vietu un vecmāmiņas Elzas vēl neatvērtās ādas sēdekli.

In the square, a large bonfire burned, its flames kissing the sky, illuminating the gathering place and Grandma Elza's yet unopened leather chair.

Elza bija cienījama un stingra sieviete, kuras zināšanas par Ģimenes tradīcijām bija neizmērojamas.

Elza was a respected and stern woman, whose knowledge of Family traditions was immeasurable.

Tās zināšanas gūla kā teika, kuru izvīt no jauna varētu būt Dagna uzdevums.

That knowledge lay like a tale, which perhaps Dagnis was tasked to weave anew.

"Kas tevi tik ļoti nodarbina, Mans mīļais mazdēls?

"What occupies you so much, my dear grandson?"

" Elza jautāja, pārslidinādama pirkstus pāri vecām mantas ādai.

Elza asked, running her fingers over the old heirloom leather.

"Vecmāmiņ, domāju, kā mūsu saulgriežu svinēšanas tradīcijas varētu kļūt mūsdienīgākas," Dagnis sāka sakopojot visus spēkus.

"Grandma, I was thinking about how our solstice celebration traditions could become more modern," Dagnis began, gathering all his strength.

Marta pieauga viņam tuvumā.

Marta drew closer to him.

Viņa apbrīnoja savu brāli un ar savu ziņkārību viņa lūkojās, kā Dagnis atklās savas pārdomas.

She admired her brother and with her curiosity watched as Dagnis would reveal his thoughts.

Mazā māsa bija kā tilts starp pagātni un nākotni, viņa domāja.

The little sister was like a bridge between past and future, she thought.

"Bet Dagnis," Elza atbildēja ar vieglu uzacu pacelšanu.

"But Dagnis," Elza replied with a slight raising of her eyebrows.

"Tradīcijās ir mūsu spēks un vēsture.

"In traditions lie our strength and history."

""Es zinu," teica Dagnis.

"I know," said Dagnis.

"Tomēr būs labi, ja mūsu dvēselēm sniegsim arī jaumu gaismu.

"Yet it would be good for our souls if we also brought in some new light."

"Klusums izplēšas pār laukumu, kamēr Elza pārdomāja klausītās vārdus.

Silence spread over the square as Elza pondered the words she had heard.

Uguns sprakšķēšana šķiet vēl skaļākā.

The crackling of the fire seemed even louder.

"Varbūt tu vēlies pastāstīt vairāk par to, ko tu iedomājies, mazdēls?

"Perhaps you wish to tell more about what you imagine, grandson?"

" Elza beidzot aplika viņam roku uz pleca, ieklausīdama viņa sirdsbalsī.

Elza finally placed her hand on his shoulder, listening to his heartfelt voice.

Dagnis ieelpa dziļi, ļaujot savai vīzijai izpausties.

Dagnis inhaled deeply, allowing his vision to express itself.

"Es domāju svinīgākas dejas ap ugunskuru, kā arī jaunus stāstus par dzimtu.

"I envision more ceremonial dances around the bonfire, as well as new stories about the family.

Mēs varētu kopā gatavot un dzert karstvīnu, klausīties muzikantus, kuri stāsta par seno dzīvi, taču piedaloties mūsdienu pagriezienā.

We could cook together and drink mulled wine, listen to musicians who tell about ancient life but participate in a modern turn."

"Elza aizdomājās, pasmaidīja un pacēla acis pret uguni, kura atblāzmoja viņas sirmo matu ziedus.

Elza reflected, smiled, and raised her eyes to the fire, which reflected in the blossoms of her gray hair.

"Dagnis, es redzu, ka tev ir uguns dvēselē.

"Dagnis, I see you have a fire in your soul.

Apdomāsim to visu kopā.

Let's consider all of this together."

"Marta, klausoties šo dialogu, sajuta, kā viņā ieplūst lepnums.

Listening to this dialogue, Marta felt pride flow into her.

Viņa redzēja savā brālī drosmi ielikt pagātni un nākotni vienā vadā.

She saw in her brother the courage to weave past and future into one thread.

Dagnis pazemīgi nolieca galvu.

Dagnis humbly bowed his head.

Viņš bija atradis dārgumu sevī, kas apvienoja veco un jauno.

He had found a treasure within himself that united the old and the new.

Tā nogurst sīkākā salnajā rokās tajā naktī nostiprinājās savstarpēja sapratne - jaunas tradīcijas, kas ciešas savienošanās senajām saknēm.

Thus, in those frosty little hands that night, a mutual understanding was strengthened—new traditions tightly linking with ancient roots.

Zeme, debesu apskāviena saulgriežos, sagaidīja jaunu saules stariņu, kas iemirdzējās Dagna un viņa ģimenes dzīvē.

The earth, embraced by the heavens on the solstice, welcomed a new ray of sunlight that shone into Dagnis and his family's life.