Saulainā dienā, kad vējš viegli šalkoja caur bērziem, Jānis, Marta un Ilze nolēma doties uz lauku māju pie ezera.

On a sunny day when the wind gently rustled through the bērzs trees, Jānis, Marta, and Ilze decided to head to the countryside house by the lake.

Tā bija vasaras sākuma tradīcija – kopā pavadīt nedēļas nogali dabā.

It was an early summer tradition – to spend a weekend together in nature.

Laukuma māja bija tur pat aiz pļavas, kur bērni mazbērnībā skraidīja.

The country house was just beyond the meadow where the children used to run around in their childhood.

Māja bija nemanāma, apslēpta starp augstiem kokiem.

The house was inconspicuous, hidden among the tall trees.

Kad viņi tuvojās, Ilze sajuta vieglo māju smaržojošo koku un pļavu ziedu malku.

As they approached, Ilze felt the light scent of the house's wood and meadow flowers.

Viņas sirds piepildījās ar prieku, un viņa atcerējās bērnu dienas, kad viņi spēlējās ezera krastā.

Her heart filled with joy, and she recalled the childhood days when they played by the lake shore.

Kad viņi iegāja mājā, Jānis izdarīja savu pienākumu – viņš meklēja pēdējo ziemu atstātās segas un nolika tās uz šķūnīša durvīm, lai tās izvēdinātu.

When they entered the house, Jānis fulfilled his duty – he searched for the blankets left from the last winter and placed them on the barn doors to air them out.

Marta tikmēr uzklāja galdu; viņa bija sagatavojusi maizi, sviestu, sieru un vistas gaļas kūpinājumu.

Meanwhile, Marta set the table; she had prepared bread, butter, cheese, and smoked chicken.

Ilze pievienojās viņiem drīz, nesot ogas no tuvējā meža.

Ilze joined them soon after, bringing berries from the nearby forest.

Viņi sēdēja kopā pie galda, dzerdami kafiju un apēdot labumus.

They sat together at the table, drinking coffee and enjoying the treats.

Pēc pusdienām Jānis ierosināja: "Draugi, ejam uz ezeru! Tur varēsim izpeldēties."

After lunch, Jānis suggested, "Friends, let's go to the lake! We can swim there."

Viņi gāja līdz ezeram.

They walked to the lake.

Ceļš veda caur pļavu, un saules stari silda viņu sejas.

The path led through the meadow, and the sun's rays warmed their faces.

Pie ezera viņi nometa drēbes un ienira ūdenī.

At the lake, they discarded their clothes and plunged into the water.

Ūdens bija vēss, bet atsvaidzinošs.

The water was cool but refreshing.

Pirms saulrieta viņi izkāpa no ūdens, apžāvējās un devās atpakaļ uz laukuma māju.

Before sunset, they emerged from the water, dried off, and headed back to the country house.

Tur Marta aizkūra ugunskuru, kur viņi vakara tumsā sēdēja un klausījās cikāžu dziesmās.

There, Marta lit a bonfire, where they sat in the evening darkness, listening to the songs of the cicadas.

Tajā naktī, guļot uz zāliena, paskatījās uz zvaigznēm.

That night, lying on the grass, they gazed at the stars.

Viņi jutās laimīgi un mierīgi.

They felt happy and peaceful.

Gadi bija pagājuši, daudz kas bija mainījies, bet tas, kas palika nemainīgs, bija viņu draudzība.

Years had passed, much had changed, but what remained constant was their friendship.

Jānis ierunājās: "Labi, ka mēs vienmēr atgriežamies šeit."

Jānis spoke up: "It's great that we always come back here."

Ilze un Marta tam piekrita, atceroties, cik svarīgi bija šādi brīži.

Ilze and Marta agreed, remembering how important such moments were.

Tā nu viņi aizvēra acis un sapņoja sapņus par nākamajām vasarām, kopīgiem piedzīvojumiem un nebeidzamo draudzību.

So they closed their eyes and dreamed of future summers, shared adventures, and endless friendship.

Stāsti, smiekli un kopīga laime palika viņu sirdīs kā vasaras dziesma, ko viņi turpinās dziedāt vēl daudzus gadus.

Stories, laughter, and shared happiness stayed in their hearts like a summer song they would continue to sing for many years.

Un tā vasaras sākums laukuma mājā pie ezera kļuva par vēl vienu jauku atmiņu daļu.

And thus, the beginning of summer at the country house by the lake became another cherished memory.