Vēja pūlis klīda pāri plašajai tundrai, un Mārtiņš dzirdēja, kā tas sitas pret stacijas logiem.

The crowd of vējš wandered across the vast tundra, and Mārtiņš heard it beating against the station windows.

Iekšpusē bija silti, bet ārpusē - ledaini auksti.

Inside it was warm, but outside it was icy cold.

Mārtiņš sēdēja pie galda, acīs pievērstiem datiem.

Mārtiņš sat at the table, his eyes focused on the data.

"Laima, šodien mums jāiegūst dati," viņš teica, ielūkojoties savā piezīmju blokā.

"Laima, today we have to collect the data," he said, looking into his notebook.

Laima pasmaidīja, kaut arī viņas acīs slēpās šaubas.

Laima smiled, although doubt was hidden in her eyes.

"Laika apstākļi kļūst sliktāki.

"The weather is getting worse.

Vai esi pārliecināts, ka ir vērts riskēt?

Are you sure it's worth the risk?"

"Blakus stāvēja Jānis, viņa pieredzējušās acis vēroja notikumus.

Jānis stood beside them, his experienced eyes observing the unfolding events.

Viņš piezīmēja, "Tu nezini, ko šis vējš var nesāpini.

He remarked, "You don't know what this vējš could do."

"Taču Mārtiņš bija apņēmības pilns.

Yet Mārtiņš was determined.

"Šiem datiem ir nozīme.

"This data is important.

Tas var palīdzēt mainīt klimata politiku Latvijā.

It could help change climate policy in Latvija."

"Viņi sagatavojās iziet - saģērbušies siltajās jakās un cimdiem.

They prepared to go out—dressed in warm jackets and gloves.

Iekārta kustējās maigā ritmā zem sniega, kamēr vētra kļuva stiprāka.

The equipment moved gently under the snow as the storm grew stronger.

Vētra bija nežēlīga, un viņiem bija grūti elpot vai redzēt tālāk par pāris metriem priekšā.

The storm was relentless, and it was difficult for them to breathe or see more than a few meters ahead.

Laima varēja redzēt, kā Mārtiņa rokās drebinās mērinstrumenti.

Laima could see Mārtiņš's hands trembling as he held the measuring instruments.

Ziemas dienas bija īsas, un tumsa ātri kritās pār tundru.

The winter days were short, and darkness quickly fell over the tundra.

Mārtiņš tam nenāca klāt, turpinot pārbaudīt mērījumus.

Mārtiņš remained focused, continuing to check the measurements.

Tad pēkšņi - skaitļi strauji kāpa.

Then suddenly—the numbers surged.

"Notiek izmaiņas!

"There's a change happening!"

" viņš aizrautīgi izsaucās, bet Jānis rāva viņam pie rokas.

he exclaimed excitedly, but Jānis pulled him by the arm.

"Mārtiņ, mēs šeit mirt nevaram!

"Mārtiņ, we can't die here!"

""Labi," Mārtiņš piekrita, pamanīdams Laimas un Jāņa izmisumu.

"Okay," Mārtiņš agreed, noticing the desperation in Laima's and Jānis's eyes.

"Atgriezīsimies," viņš piekāpās, apzinoties, cik nozīmīga ir viņu drošība.

"Let's go back," he conceded, aware of the importance of their safety.

Viņi atgriezās stacijā, basām rokām izjūtot siltumu, kas atkal piepildīja ķermeņus.

They returned to the station, feeling the warmth through their numb hands that filled their bodies once again.

Mārtiņš sēdās pie galda un pārskatīja iegūtus datus.

Mārtiņš sat at the table and reviewed the collected data.

Tie nebija pilnīgi, bet atklāja kaut ko jaunu.

It wasn't complete, but it revealed something new.

"Mēs to izdarījām," viņš teica ar smaidu, aplūkojot Laimu un Jāni.

"We did it," he said with a smile, looking at Laima and Jānis.

Polo tekstā duras sapratnes jābūt - viņiem bija savs mērķis.

There had to be understanding in their eyes—they had their goal.

Lūk, šeit, vidū aukstuma un neapdzīvotas tundras, Mārtiņš iemācījās vērtēt vairāk ne tikai rezultātus, bet cilvēkus blakus, kas vienmēr turēja viņa pusē.

Here, in the midst of the cold and uninhabited tundra, Mārtiņš learned to value not just results, but the people beside him who always stood by his side.