Aukstā ziemas rītā Rīgas St. Pētera baznīcas tornis stāvēja augsts un majestātisks.

On a cold winter morning, the tower of Rīga’s St. Pēters Church stood tall and majestic.

Gaisā klusi virpuļoja sniega pārslas.

Snowflakes quietly swirled in the air.

Raimonds, ar savu milzīgo šalli ap kaklu, stāvēja pašā torņa augšā.

Raimonds, with his enormous scarf wrapped around his neck, stood at the very top of the tower.

Viņam līdzās bija tikai vējš un cerība uz savu lielo iespaidu uz Ingū.

Beside him, there was only the wind and the hope of making a big impression on Inga.

Raimonds gribēja ielūgt Ingu uz romantisku skatu torņa galā.

Raimonds wanted to invite Inga to a romantic view from the top of the tower.

Viņš mierīgi un noteikti kāpa augšup, līdz negaidīti viņa šalle aizķērās aiz lielā zvana.

He climbed calmly and determinedly upwards until unexpectedly, his scarf got caught on the large bell.

Šalle bija tik liela, ka jebkuram kaziņam varēja pieturēties.

The scarf was so big that any goat could hold onto it.

Ar to viņš gribēja izskatīties stilīgi un pievilcīgi.

With it, he wanted to look stylish and attractive.

Raimonds mēģināja izvilkt šalli, cenšoties to darīt klusi.

Raimonds tried to pull the scarf out quietly.

Bet katrs mēģinājums lika zvanam skaļi skanēt.

But each attempt made the bell ring loudly.

Nekas, viņš nevēlējās radīt nevajadzīgu uzmanību un noteikti ne Ingas priekšā.

No matter, he didn’t want to draw unnecessary attention and certainly not in front of Inga.

Viņam vajadzēja izlemt - saukt pēc palīdzības vai censties tikt vaļā pašam.

He had to decide whether to call for help or try to free himself.

Pēc pāris izmisīga brīža, Raimonds saprata, ka vienīgā iespēja ir lecieni.

After a few desperate moments, Raimonds realized that his only option was to jump.

Viņš savāca drosmi un ar graciozu lēcienu izvilka šalli, nonākot brīvībā.

He gathered his courage and with a graceful leap freed the scarf, gaining his freedom.

Tajā pašā brīdī Inga parādījās torņa virsotnē un ievēroja Raimonda uzvaru, ko nomainīja neliels kritiens sniegā.

At that moment, Inga appeared at the top of the tower and noticed Raimonds’s triumph, which was followed by a slight fall into the snow.

Inga smējās.

Inga laughed.

"Labi izdarīts," viņa atzīmēja, smaidu slēpjot vaigu sārtumā.

"Well done," she remarked, hiding a smile in her blushing cheeks.

Raimonds, mazliet sakautrējies, pievienojās smiekliem.

Raimonds, slightly embarrassed, joined in the laughter.

Viņš saprata, ka Ingai viņa patiesās iezīmes šķiet pievilcīgākas nekā viltoti žesti.

He realized that Inga found his true traits more appealing than any fake gestures.

Tā viņi abi stāvēja, baudot skatu uz Rīgas sniegoto panorāmu, un Raimonds iemācījās, ka dažkārt viņš pats ir vairāk nekā pietiekams, lai atstātu paliekošu iespaidu.

So, they both stood there, enjoying the view of Rīga’s snowy panorama, and Raimonds learned that sometimes he himself is more than enough to make a lasting impression.

Valentīndiena bija pavisam tuvu, un šķita, ka tā izdosies daudz labāk nekā plānots.

Valentine’s Day was very near, and it seemed like it would turn out much better than planned.