Rīgas Starptautiskā lidosta bija pilna ar cilvēkiem un dzīvību.

Rīgas International Airport was full of people and life.

Gaisa paziņojumi skanēja, ceļotāju čalas pieauga, un riteņu troksnis uz marmora grīdas papildināja šo rosīgo vidi.

Announcements echoed, traveler chatter increased, and the sound of wheels on the marble floor added to the bustling environment.

Māris, savā parastajā ierastajā kultūras izjūtā, stāvēja pie vienas no kafejnīcām.

Māris, in his usual cultural sensitivity, stood by one of the cafés.

Viņš turēja rokā kafijas krūzi un skatījās uz haotisko ainavu.

He held a cup of coffee in his hand and looked at the chaotic scene.

Laiks lidostā šķita skrienam ātrāk.

Time seemed to fly faster at the airport.

Māris bija tur darījumu dēļ, viņa kolēģe Zane bija uzstādījusi tikšanos ar svarīgu klientu.

Māris was there for business reasons, his colleague Zane had set up a meeting with an important client.

Māris nebija īsti ieinteresēts sarunās par jaunu grāmatu izdošanu, bet viņam joprojām bija jābūt klāt.

Māris wasn't really interested in talks about new book publications, but he still had to be present.

Zane bija vienmēr precīza un profesionāla, viņa jau gaidīja viņu pie iziešanas, salika prezentāciju.

Zane was always punctual and professional, she was already waiting for him at the exit, with the presentation ready.

Pēkšņi, Māris atcerējās Elīzu.

Suddenly, Māris remembered Elīza.

Viņa senā skolas draudzene, kuru viņš nebija saticis gadiem ilgi.

His old school friend whom he hadn't seen for many years.

Twitter ziņojums no viņas lika viņam zināt, ka Elīza ir Rīgā uz pāris stundām pirms nākamā lidojuma.

A Twitter message from her let him know that Elīza was in Rīga for a few hours before her next flight.

Viņa dzīvoja ārzemēs un bija īsta enerģijas bumba—vienmēr pa ceļam, vienmēr smejoša un spontāna.

She lived abroad and was a true bundle of energy—always on the go, always laughing and spontaneous.

Kaut arī viņa ierašanās bija negaidīta, Māris saprata, ka vēlas viņu satikt.

Although her arrival was unexpected, Māris realized he wanted to see her.

Laikā, kad viņš izšķīrās starp darba saistībām un vēlēšanos satikt vecu draugu, Māris izjuta iekšēju cīņu.

At the time when he was torn between work obligations and the desire to meet an old friend, Māris felt an internal struggle.

"Kas notiks, ja mūsu saruna būs neveikla?

"What if our conversation will be awkward?"

" viņš domāja, graužot apakšlūpu.

he thought, biting his lower lip.

Tomēr ilgas pēc zaudētās draudzības kļuva spēcīgākas.

However, the longing for lost friendship became stronger.

Viņš saņēma drosmi un pieņēma spontānu lēmumu.

He mustered up the courage and made a spontaneous decision.

"Zane, es būšu atpakaļ tieši laikā," Māris steigā izteica savus vārdus un devās uz termināli, meklējot B vārti.

"Zane, I'll be back just in time," Māris hurriedly said and headed to the terminal, searching for B gate.

Lidosta bija plaša, un cilvēku pūlis bija liels.

The airport was vast, and the crowd was large.

Starp paceļamām rokām un somām viņa acis slīdēja visapkārt.

Amongst the raised hands and bags, his eyes scanned all around.

Tad viņš viņu ieraudzīja.

Then he saw her.

Elīza stāvēja, turēdama rokā koferi, ar spilgti sarkanu šalli ap kaklu.

Elīza stood holding a suitcase, with a bright red scarf around her neck.

Viņu acis sastapās, un māsaigolam sekoja plašs smaids.

Their eyes met, and a wide smile followed.

Māris juta, kā sirds ātri sitas.

Māris felt his heart race.

Viņa soļi kļuva ātrāki, un dažu sekunžu laikā viņi bija viens otra priekšā.

His steps became faster, and in a few seconds, they were in front of each other.

"Elīza!

"Elīza!"

" viņš izsaucās, neaizturot nevienu emociju.

he exclaimed, not holding back any emotion.

Viņu apskāviens bija silts, un klusumā pavadītie gadi pazuda.

Their embrace was warm, and the silent years disappeared.

Viņi runāja, smējās par vecām atmiņām un dzīvi ārpus Latvijas.

They talked, laughed about old memories, and life outside Latvija.

Māris saprata, cik daudz bija palaidis garām.

Māris realized how much he had missed.

Stundas pazuda, un tam visam bija jābeidzas.

Hours disappeared, and it all had to end.

Pateicoties pēdējam paziņojumam par iekraušanu lidmašīnā, Māris un Elīza steidzamīgi atvadījās.

Thanks to the last announcement for boarding the plane, Māris and Elīza hurriedly said goodbye.

"Neaizmirsti rakstīt," Elīza piebilda, virzoties uz priekšu.

"Don't forget to write," Elīza added, moving forward.

Māris piekrītoši smaidīja, zinot, ka šoreiz viņš nevarēs novērsties no draudzības.

Māris agreed with a smile, knowing this time he couldn't turn away from friendship.

Rīgas lidosta joprojām bija pārpildīta, bet Māris atgriezās pie Zanes ar kaut ko vairāk nekā tik vienkāršu sanāksmi.

Rīga's airport was still crowded, but Māris returned to Zane with something more than just a simple meeting.

Viņš bija ar jaunu apziņu un prieku par, to cik neaizvietojama var būt patiesa draudzība.

He had a new awareness and joy about how irreplaceable true friendship can be.