Sprīdi ceļā uz pilsētu, kur mazie zaļumi iespiežas starp pelēkajiem akmeņiem, Andris pacēla acu skatienu.

A short distance on the road to the city, where small green patches seeped between the gray stones, Andris lifted his gaze.

Viņš zināja, ka šajā drūmajā pasaulē zaļums ir cerības simbols.

He knew that in this gloomy world, greenery was a symbol of hope.

Pavasaris atnesa jaunu elpu, bet pelēkajās ēkās joprojām valdīja klusums.

Spring brought a fresh breath, but in the gray buildings, silence still reigned.

Andris bija pieradis vienatnē meklēt pārtiku, bet viņa prāts bieži iegrima domās par cilvēkiem, ko savulaik pazina.

Andris was accustomed to searching for food alone, but his mind often wandered with thoughts of people he once knew.

Vienudien, stāvot vecā veikala priekšā, viņš sadzirdēja kāda balsis.

One day, standing in front of an old store, he heard some voices.

Līga un Juris nāca tuvāk.

Līga and Juris were approaching.

Viņš sastapa viņu brūnos matus un nopietnos skatienus.

He noticed their brown hair and serious expressions.

Līga pavērsa uzmanību uz Andri, radot vieglu smaidu.

Līga turned her attention to Andris, creating a slight smile.

"Tas ir tavs veikals?

"Is this your store?"

" Līga jautāja, acīmredzami vērodama viņa grimmas pa durvīm.

Līga asked, clearly observing his outline through the door.

Andris pasmīnēja, drīzāk izsmiekla, ne patiesas jautrības dēļ.

Andris smirked, more out of irony than genuine amusement.

"Veikals nav mana īpašuma," viņš atbildēja.

"The store is not my property," he replied.

"Bet es šeit esmu jau ilgāku laiku.

"But I've been here for a while."

"Viņa gribēja zināt, vai viņš ir viens.

She wanted to know if he was alone.

Kā izskatās, Juris stāvēja dažus soļus atpakaļ, uzmanīgi viņus vērojot.

As it seemed, Juris stood a few steps back, carefully watching them.

Andris atbildēja godīgi, stāstot par tālāk esošo krājumu pagrabu.

Andris answered honestly, telling about the stock basement further away.

Lai gan Juris bija skeptisks, Līga vēlējās sadarbību.

Although Juris was skeptical, Līga wanted cooperation.

"Mēs varam palīdzēt.

"We can help.

Mēs meklējam vietu, kur veidot kopienu," viņa sacīja.

We're looking for a place to create a community," she said.

Andris vārdos ieguva izmisuma aizsargmūrī caurumu.

In Andris's words, a crack in the wall of despair appeared.

Vārdu maiņu laikā viņi pieķērās iespējai veidot kaut ko jaunu.

During the exchange of words, they clung to the possibility of creating something new.

Juris, lai gan skeptisks, netraucēja sarunu — varbūt arī viņš vēlējās kaut ko vairāk.

Juris, although skeptical, did not interrupt the conversation — perhaps he also wanted something more.

Kad viņu nelielajai aliansei uzbruka sveša grupa, ikviena apņēmība tika pārbaudīta.

When their small alliance was attacked by a foreign group, everyone's determination was tested.

Andris un Juris sasaistīja spēkus, aizstāvot Līgu un savas veidotās draudzības uzsākto darbu.

Andris and Juris joined forces, defending Līga and the beginnings of their friendship's work.

Kad svešinieki atkāpsies, skupulis izplēsa, un trijotnei bija pārliecība un sapratne, ko iepriekš nebija.

When the strangers retreated, the tension unraveled, and the trio gained confidence and understanding they hadn't before.

Viņi uzplauka zem ziedējušiem koku zariem, un drupas kļuva par cerības mājām.

They thrived beneath the blossoming tree branches, and the ruins became homes of hope.

Ceļš uz jaunu sabiedrību bija atkal viņu priekšā, bet šoreiz neviens no viņiem neplānoja iet to vienatnē.

The path to a new society was once again before them, but this time none of them planned to walk it alone.

Ar sirdi pilnu cerībām un drosmi, viņi sāka atjaunot to vietu, kur reiz svešinieki kļuva par draugiem.

With hearts full of hope and courage, they began to rebuild the place where once strangers became friends.

Ziedi zaļi rotaļājās ap viņu kājām, tāpat kā cerības pirmie vārgi žuburi.

Flowers played green around their feet, just like the first weak shoots of hope.